Reinis un Matīss Kaudzītes "Mērnieku laiki"

Vispirms, kvēls sveiciens manai literatūras skolotājai. Kaut kādā veidā viņai izdevās panākt, ka jaunībā man nebija vēlmes šo grāmatu lasīt. Skolā man tik "pareizi" stāstīja par šo darbu, ka Kaspars un Šrekhubers sanāca gandrīz kā komunisti. Ceru, ka jums labāk veicās.
Tā patiešām ir krāšņa grāmata.
Pirmkārt - tas īstenībā ir pirmais latviešu trilleris. Visa tā līnija ar Grabovski, Mērnieku, Raņķi, tās krāpšanas, zādzības, slepkavība, nolaupīšana un izpirkuma izspiešana - nu riktīgs bojeviks. Varbūt tas var piesaistīt šodienas jauno paaudzi?
Un kas par ietilpīgu tēlu kaleidoskopu, tie ir gandrīz arhetipiski. Bet galvenais - neskatoties uz groteskumu, katrā ir savs cilvēciskais kodols. Arī Ķencī, Pietuku Krustiņā un Oļinietē. Manuprāt, filma Mērnieku laiki šajā ziņā nedaudz grēko - pa daudz groteskuma un par maz cilvēcības.
Ja runā par Pietuku Krustiņu, tad ar pārsteigumu konstatēju, ka, atmetot viņa uz augšu parauto runas stilu, viņš dažkārt izsaka domas, zem kurām es droši parakstītos. Nu piemēram - ka cilvēks var iesniegties padebešos tikai ja viņam ir divi spārni - mīlestība un brīvība. Ja kas no tā trūkst, tad sanāk vien kroplība. Vai tas neskan gana moderni, gandrīz hipijiski - mīlestību un brīvību?
Romānā gandrīz katrs varonis tā vai citādi valkā dieva vārdu. Bet katrs savādāk. Viens redz Vecās Derības dievu- dusmīgu un atriebīgu. Cits redz Jaunās Derības žēlsirdīgo dievu. Bet katram ir kāda kripata taisnības. Arī Irbīšu saimniecei un arī vecajam Oļiņam. Mēs redzam arī lielo hernhūtiešu ietekmi, kas, starp citu, mūsu vēsturē ir nepiedodami aizmirsta. Un tieši pateicoties tam, gandrīz katrs varonis romānā veido tādas ļoti personiskas attiecības ar dievu.
Romānā ir daži fragmenti, ko varētu atpazīt par dārgakmeņiem gandrīz pasaules līmenī. Lasot nodaļu par mielasta rīkošanas komitejas sēdi, man likās, ka es lasu Kafku. Tik pat groteski, un reizē baisi ( kaut kā man prātā nāca mūsu Vakcinācijas birojs).
Savukārt Raņķa ārprāts ir patiesi Šekspīra Makbeta cienīgs!
Es te nekomentēšu to visu kukuļošanas līniju. Vienīgi piebildīšu - vai patiešām mums, latviešiem, šī liga ir ieprogrammēta?
Es jau minēju, ka romāna tēli ir arhetipiski. Es domāju, katrs no mums šodienā var atpazīt kādu Pietuku Krustiņu ( vairāk gan kā šī tēla e-variantu, pēc tā, ko daži raksta savās laika līnijās) Arī Prātnieku, paštaisno Oļinieti, Ķenci, Švaukstu (te gan vairāk anglisko variantu), un citus. Es pats sevī dažkārt biju kaut kas no Pietuku Krustiņa, sevišķi, kad mani lūdza teikt kādas runas bērēs vai pie pieminekļiem, vai priekšvēlēšanu sapulcēs. Un varbūt no Prātnieka (šo gan neprecizēšu)...
Tā kā, ja mēs smejamies par Slātaviešiem un Čangaliešiem, tad vietā ir frāze, ko Gogoļa Revidentā lugas beigās skatītājiem saka apkaunotais pilsētas galva. Par ko smejaties? Par sevi smejaties!