T.Kapote "Gluži aukstasinīgi"

Amerikāņu gotikas izcils paraugs. Romāns ir par reāliem notikumiem un stāsta par slepkavību, kurā Diks un Perijs gluži aukstasinīgi nogalina veselu ģimeni. It kā laupīšanas nolūkā, kaut viņu guvums nepārsniedz sešdesmit dolārus. Stāsts noslēdzas ar karātavām.
Cik zināms, Kapote ir veltījis vairākus gadus, izpētīdams visu par šo slepkavību. Un skrupulozi to apraksta. Jāsaka, ka apraksta gandrīz tāpat, kā izdarīta slepkavība - gluži aukstasinīgi. Tas pats par sevi brīžiem uzdzen drebuļus. Neviena epiteta vai vērtējuma, kas norādītu uz abu slepkavu morālo kroplumu. Vai arī rakstniekus var piemeklēt Stokholmas sindroms? Kaut gan - nav tieša nosodījuma, bet nav arī attaisnojuma. Un ar to tiek panākts, ka lasītājs paliek pilnīgā divvientulībā ar slepkavām. Autors sevi it kā izsvītro no teksta. Jo vairāk rakstnieks atsvešinās, jo vairāk lasītājs tiek iejaukts. Iejaukts noziegumā.
Katram no mums, visdrīzāk, šis piedzīvojums rosina savas pārdomas.
Riskējot izklausīties banāls, man jāatzīst, ka mani visvairāk nomocīja jautājums - kā un kāpēc īsti rodas ļaunums. Absolūts ļaunums.
Vai tas jau ielikts šūpulī un slepkava jau ir slepkava vēl ilgi pirms slepkavības? Vai ļaundari ir dzīvie miroņi, kas miruši jau ilgi pirms nāves, un kuriem "pašiem sevi jāaprok"?
Vai arī tos ļaunos par ļauniem padara apstākļi, pasaule. Sāpīga un pazemojoša bērnība? Nabadzība? Vienam no slepkavām šādi apstākļi bija. Bet otram - nē. Tāpat kā ne visiem Aušvicas un Solovku bendēm bija grūtas bērnības. Un kur tad sākas personas vaina?
Un kā rīkoties ar šo ļaunumu? Stāvot kopā ar notiesātajiem pie karātavām, neviļus rodas tāda kā izmisuma sajūta - vai tiešām vienīgais, kā mēs varam ko atdarīt ir - nogalināt nogalinātājus. Jo atdzīvināt noslepkavotos mēs nevaram.
Lai arī grāmata ir drūma, es domāju, ka tā pieder "must reed" literatūrai.
Bet nav viegli.