T.Viljamss "Kaķis uz nokaitēta skārda jumta"

Lasu Tenesija Viljamsa lugas. Šobrīd - Kaķi uz nokaitētā jumta. Lasās kā romāns, jo autora remarkas ir proza, kas savieno dialogus. Ak šī amerikas dienvidu gotika! Kad nelaimīgie ir skaisti (Briks un Margareta), bet laime ir neglīta (Gupers un viņa ģimene). Šajā lugā ir visas izmisuma nokrāsas - alkoholisms, laulība ar riebumu, tēva un dēla attiecības, nicinājums, nāves ziņa un meli, meli citiem un meli sev.
Un arī tā šaurā ZILĀ svītriņa, kas nereti sastopama 20.gadsimta literatūrā (T.Manna Nāve Venēcijā, Prusts)
Un pāri visam - noslēpums. Kā Viljamss raksta savā remarkā otrajā cēlienā - "kāds cilvēka dzīves noslēpums vienmēr paliek neatklāts. Tam jāpaliek neatklātam arī lugā" (interesanti, kā režisori, kas šo lugu iestudē, tiek galā ar šo autora norādījumu).
Vienu vārdu sakot - uzburta elle uz zemes virsmas.
Vai mums tā ir jāredz? Droši vien, ka jā. Jo, kā saka Ignacio Loijola - tikai tas, kas pilnībā var iztēloties elli, var patiesi vēlēties nokļūt debesīs.