V.Igo "Cilvēks, kas smejas"

Kāds varbūt ironizēs, ka es "reklamēju" šo grāmatu. Bet tomēr nevaru atturēties. Lasu Igo "Cilvēks, kas smejas". Un konstatēju- ir vērts pārlasīt savu jaunību un atklāt grāmatā to, ko jaunībā neievēroju.
Esmu pārsteigts konstatēt, ka Igo tekstos var ieraudzīt iesākumus tam, kas vēlāk tā ietekmēs 20.gadsimtu. Līdzīgi kā Ternera gleznās redzams impressionisms vēl pirms impressionistiem, tā Igo saskatāms prustisms vēl pirms Prusta (otrā grāmatas daļā!) un freidisms vēl pirms Freida (Gvinplēna iekšējā cīņa starp Dea un hercogieni). Vai tad tas neizklausās pēc citāta no psihoanalīzes rokasgrāmatas- "mugurkaula smadzenēm ir pašām savi sapņi." Katrā ziņā - Igo atklāšana "otrajā lasījumā" ir man patīkams pārsteigums.