V.Skots "Aivenho"

Vadoties pēc principa, ka ēdienkarte jādažādo, izlasīju Valtera Skota Aivenho.
Jaunībā manam toreiz stipri narcistiskajam intelektam šī grāmata likās par prastu un es to nelasīju.
Bet tagad šo grāmatu izbaudīju kā dzidra avota straumi. Klasisks bruņniecības romāns. Kurā ir piedzīvojumi, noslēpumi, goda cīņas un arī lielas, un pat postošas kaislības. Bet nav psihiatrijas, ar ko tik pārbagāti modernie romāni.
Dziļi viduslaiki. Anglijā normāņi un sakši vēl nav saplūduši vienā nācijā un vēl runā dažādās valodās. Ričards Lauvassirds inkognitio atgriežas no Palestīnas, lai kāptu atpakaļ tronī, ko iekārojis viņa brālis. Tas draud ar iekšēju karu. Viņa cīņu līdzgaitnieks Aivenho, kurš ir sakšu dzimtas pārstāvis, arī slepeni atgriežas dzimtenē, lai palīdzētu savam karalim un arī lai nokristu uz ceļiem savas sirdsdāmas priekšā.
Romānā ir daudzas intrigu pilnas sižeta līnijas. Viena no spilgtākajām ir stāsts par kādu Templiešu ordeņa bruņinieku, kurš krīt vislielākajā grēkā, kāds vien šādam ordeņa brālim iespējams. Viņš iemīlās ebrejietē. Un šajā kaislībā sadeg uz nāvi.
Vispār t.s. ebreju jautājumam romānā pievērsta pastiprināta uzmanība. Vai ebreji kļuvuši par augļotājiem, atcērtot savam pazemojumam, vai arī otrādi - tiek nicināti, tāpēc ka augļo?
Protams, viena no vadlīnijām romānā ir bruņinieka goda kodekss. Kas tajos laikos sniedzas gandrīz metafiziskos augstumos. Ar fanātisma degsmi. Vienīgi- tas pamatā manifestējas caur asins izliešanu. Miera apstākļos šis goda kodekss tā kā sanīcis, jo ir vajadzīgas asinis, lai tas uzziedētu visā krāšņumā. Arī Ričards, kā beigās izrādās, ir labs karotājs, bet vājš karalis. Un viņa viltīgais brālis Džons galu galā tiek pie kroņa. Politika nav bruņnieciska, un bruņinieki ir slikti politiķi.
Romāna vēstījums ir samērā atturīgs un tajā neviens netiek iedalīts galīgi sliktajos un galīgi labajos. Tas ir klasisks pirmsfreida ēras literatūras paraugs. Grāmatu varoņi nesašķeļās starp savu apziņu un zemapziņu, to dvēseles ir vienots vienums. Ir tāda kā miera konvencija starp prātu un sirdi.
Kāpēc un kad mēs to pazaudējām?