Ž.Dikērs "Stefānijas Meileres pazušana"

"1994. gada 30. jūlijs. Nelielu, klusu kūrortpilsētu Orfeju Ņujorkas štatā satricina šaušalīgs noziegums – pilsētas mēru un viņa ģimeni nogalina pašu mājā. Vienlaikus tiek nošauta arī kāda garāmgājēja, nozieguma nejauša lieciniece.

Izmeklēšanu uztic diviem jauniem policistiem – Džesem Rozenbergam un Derekam Skotam. Būdami ambiciozi un neatlaidīgi, viņi spēj izskaitļot slepkavu un iegūt neapgāžamus pierādījumus, tā izpelnoties augstākās priekšniecības atzinību un pat apbalvojumu.

Tomēr pēc divdesmit gadiem, 2014. gada vasarā, žurnāliste Stefānija Meilere paziņo, ka policisti toreiz nav notvēruši īsto vainīgo. Un tad jaunā sieviete pazūd mīklainos apstākļos..."

Šī ir tā grāmata, kuru lasot, ir netverama sajūta, ka ir baigi labi, bet konkrēti nodefinēt, kas tieši ir labi, nav iespējams. Sākumā man likās, ka man nepatiks, jo man ne pārāk patīk stāstījumi no vairākām personām. Bet šeit bija ne tikai stāstījums no vairākām personām, bet arī vairākas laika līnijas un katrs varonis citā laikā mainīja stāstījumu no 1.personas uz 3.personu. Prāta mežģis ne pa jokam. Turklāt viss sižets pasniegts nedaudz teatrālā manierē. Man bija sajūta kā skatoties teātra izrādi vai spēlfilmu. Es tiešām izbaudīju. Visas 700 lappuses?

Mans vērtējums 9.5/10.