Ž.Kabrē "Es atzīstos"

Es atzīstos, ka Žaume Kabre romāns "Es atzīstos" man sākumā gāja grūti. Līdz es sapratu, ka jāpieņem romāna spēles noteikumi. Proti- ir jāatsakās no hronoloģiskās dimensijas kā tādas. Visi notikumi risinās dažādos telpas punktos, bet simboliskā vienlaicībā. Gan viduslaika inkvizīcija, gan 18. gadsimta vijoles meistari, gan Osvencima, gan Jesaja Berlins...
Ja aizmirst par hronoloģiju, tad romāns sāk lasīties.
Grāmatā ir divas galvenās līnijas. Viena ir Adriē un Sāras mīlas stāsts. Kas gan izvēršas stāstā par meliem. Un to, ka meli nogalina.
Otrā līnija ir par 18.gadsimtā izgatavotās starioni vijoles likteni. Un šī līnija savērpj kopā daudzus likteņus.
Piemēram, stāsts par doktoru Budēnu. Kurš Osvencimā veic cietsirdīgus eksperimentus ar cilvēkiem. Pēc kara viņa Osvencimas epopeja netiek atklāta un tāpēc viņam jānosēž tikai pāris gadus cietumā. Bet tieši tur viņa dzīve pārvēršas ellē. Jo viņu sāk mocīt vaina un nogalināto rēgi sāk viņu vajāt. Un pēc cietuma viņš klīst pa pasauli kā Mūžīgais žīds. Jo pašnāvību viņš nepieļauj, uzkatot, ka viņa vaina ir tik nepiedodama, ka viņam jādzīvo tajā sirdsapziņas ellē. Līdz beidzot viņš izdomā, ka viņa pagātnes vainu var dzēst ar labiem darbiem. Un viņš dodas uz Āfriku un izveido tur hospitāli, un necilvēciskā slodzē velta savu dzīvi slimajiem un nelaimīgajiem . Bet kad viņa kabinetā ierodas nāves sprieduma izpildītājs, viņš ir pilnīgi mierīgs. Un pieklājīgi parunājis ar bendi, pats paver muti, lai tajā varētu ielikt stobru. Es to rakstu tāpēc, ka šī pēdējā aina Budēna dzīvē ir vienkārši apokaliptisks šedevrs.
Atšķirībā no Budēna, Osvencimu pārdzīvojušais Haims izdara pašnāvību. Jo jūtas vainīgs, ka palicis dzīvs...
Grāmatā arī daudz filozofijas par mākslu, skaistumu. Autors saka, ka māksla mums parāda to, ko mēs zaudējam, cenšoties uz pasauli skatīties objektīvi. Nekad tādā aspektā nebiju domājis, tā ir ļoti interesanta atklāsme.
Galvenais varonis, runādams par sava drauga vijoles spēli, saka, ka viņš spēlē perfekti, bet ne patiesi.
Jautājums ir- vai Kabrē romāns ir tikai perfekts (par ko nav šaubu) vai ir arī patiess. Tas jāizšķir katram lasītājam pašam.